kliva

See also: klíva

Old Swedish

Etymology

From Old Norse klífa, from Proto-Germanic *klībaną.

Verb

klīva

1. to climb

Conjugation

Conjugation of klīva (strong)

	present			past
infinitive	klīva			—
participle	klīvandi, klīvande			klivin
active voice	indicative	subjunctive	imperative	indicative	subjunctive
iæk	klīver	klīvi, klīve	—	klēf	klivi, klive
þū	klīver	klīvi, klīve	klīf	klēft	klivi, klive
han	klīver	klīvi, klīve	—	klēf	klivi, klive
vīr	klīvum, klīvom	klīvum, klīvom	klīvum, klīvom	klivum, klivom	klivum, klivom
īr	klīvin	klīvin	klīvin	klivin	klivin
þēr	klīva	klīvin	—	klivu, klivo	klivin
mediopassive voice	indicative	subjunctive	imperative	indicative	subjunctive
iæk	klīfs	klīvis, klīves	—	klēfs	klivis, klives
þū	klīfs	klīvis, klīves	—	klēfts	klivis, klives
han	klīfs	klīvis, klīves	—	klēfs	klivis, klives
vīr	klīvums, -oms	klīvums, klīvoms	—	klivums, klivoms	klivums, klivoms
īr	klīvins	klīvins	—	klivins	klivins
þēr	klīvas	klīvins	—	klivus, klivos	klivins

Descendants

• Swedish: kliva

---

Swedish

Etymology

From Old Swedish klīva, from Old Norse klífa, from Proto-Germanic *klībaną.

Pronunciation

• (deprecated use of |lang= parameter)

  audio:

  (file)

Verb

kliva

1. to take a (big) step, to step into, onto or off from something

Conjugation

Conjugation of kliva (class 1 strong)

	Active		Passive
Infinitive	kliva		—
Supine	klivit		—
Imperative	kliv		—
Imper. plural1	kliven		—
	Present	Past	Present	Past
Indicative	kliver	klev	—	—
Ind. plural1	kliva	klevo	—	—
Subjunctive2	klive	kleve	—	—
	Participles
Present participle	klivande
Past participle	kliven
1 Archaic. 2 Dated. See the appendix on Swedish verbs.

Related terms

• kliva av
• kliva in
• kliva upp