(1)

Plastmasas daudzveidīgo izmantošanas iespēju un salīdzinoši zemās cenas dēļ šīs materiāls ikdienas dzīvē ir visuresošs, un tā klātbūtne arvien palielinās. Lai arī plastmasai mūsu ekonomikā ir lietderīga loma un tā nodrošina svarīgus lietojumus daudzās nozarēs, tā kā to aizvien vairāk izmanto īslaicīgi lietojamos izstrādājumos, ko nav paredzēts ne atkārtoti izmantot, ne izmaksefektīvi pārstrādāt, attiecīgās ražošanas un patēriņa tendences kļūst aizvien neefektīvākas un lineārākas. Tāpēc Komisija Aprites ekonomikas rīcības plāna, kas noteikts Komisijas 2015. gada 2. decembra paziņojumā “Noslēgt aprites loku – ES rīcības plāns pārejai uz aprites ekonomiku”, kontekstā Eiropas stratēģijā attiecībā uz plastmasu, kas noteikta tās 2018. gada 16. janvāra paziņojumā “Eiropas stratēģija attiecībā uz plastmasu aprites ekonomikā”, secināja – ja vēlamies sasniegt noslēgtu plastmasas aprites ciklu, ir jānovērš arvien pieaugošā plastmasas atkritumu rašanās un to nonākšana vidē, jo īpaši jūras vidē. Eiropas stratēģija attiecībā uz plastmasu ir solis ceļā uz to, lai izveidotu aprites ekonomiku, kurā plastmasas un plastmasas izstrādājumu konstruēšanā un ražošanā pilnībā ievēro atkārtotas izmantošanas, remontēšanas un pārstrādes vajadzības, un kurā tiek izstrādāti un popularizēti ilgtspējīgāki materiāli. Dažu plastmasas izstrādājumu būtiskā negatīvā ietekme uz vidi, veselību un ekonomiku prasa izveidot īpašu tiesisko regulējumu, lai efektīvi samazinātu minēto negatīvo ietekmi.

(2)

Ar šo direktīvu tiek veicināta aprites principiem atbilstīga pieeja, kas priekšroku dod ilgtspējīgiem un netoksiskiem atkārtoti izmantojamiem izstrādājumiem un atkārtotas izmantošanas sistēmām, nevis vienreizlietojamiem izstrādājumiem, pirmkārt un galvenokārt tiecoties samazināt radušos atkritumu daudzumu. Šāda atkritumu rašanās novēršana ir ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/98/EK (4) iedibinātās atkritumu hierarhijas pašā augšgalā. Ar šo direktīvu palīdzēs panākt Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) ilgtspējīgas attīstības mērķi Nr. 12 – nodrošināt ilgtspējīgus patēriņa un ražošanas modeļus, kas ir daļa no Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 2015. gada 25. septembrī. Iespējami ilgāk saglabājot izstrādājumu un materiālu vērtību un radot mazāk atkritumu, Savienības ekonomika var kļūt konkurētspējīgāka un noturīgāka, vienlaikus mazinot spiedienu uz vērtīgiem resursiem un vidi.

(3)

Jūras piegružojums nepazīst valstu robežas, un ir atzīts par augošu globālu problēmu. Jūras piegružojuma samazināšana ir sevišķi nozīmīga, ja vēlamies sasniegt ANO ilgtspējīgas attīstības mērķi Nr. 14 – saglabāt un ilgtspējīgi izmantot okeānus, jūras un jūras resursus par labu ilgtspējīgai attīstībai. Savienībai ir jāiesaistās jūras piegružojuma novēršanā un apkarošanā un jātiecas rādīt priekšzīmi visai pasaulei. Šajā sakarā Savienība sadarbojas ar partneriem daudzos starptautiskos forumos, piemēram, G20, G7 un ANO, lai veicinātu rīcības saskaņotību, un šī direktīva ir daļa no Savienības pūliņiem minētajā jomā. Lai minētie pūliņi būtu efektīvi, ir svarīgi arī, lai plastmasas atkritumu eksports no Savienības nepalielina jūras piegružojumu citviet.

(4)

Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas 1982. gada 10. decembra Jūras tiesību konvenciju (UNCLOS) (5), 1972. gada 29. decembra Konvenciju par to, lai novērstu jūras piesārņošanu, izgāžot atkritumus un citus materiālus (“Londonas konvencija”) un tās 1996. gada Protokolu (“Londonas protokols”), V pielikumu 1973. gada Starptautiskajai konvencijai par piesārņojuma novēršanu no kuģiem (MARPOL), kas grozīta, izmantojot ar to saistīto 1978. gada protokolu, un 1989. gada 22. marta Bāzeles Konvenciju par kontroli pār kaitīgo atkritumu robežšķērsojošo transportēšanu un to aizvākšanu (6) un Savienības tiesību aktiem par atkritumiem, proti, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/98/EK un Direktīvu 2000/59/EK (7) dalībvalstīm ir jānodrošina videi nekaitīga atkritumu apsaimniekošana, lai novērstu un samazinātu jūras piegružojumu no avotiem gan jūrā, gan uz sauszemes. Saskaņā ar Savienības tiesību aktiem par ūdeņiem, proti, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/60/EK (8) un 2008/56/EK (9) dalībvalstīm arī ir jāapkaro jūras piegružojums, ja tas liedz sasniegt labu jūras ūdeņu vides stāvokli, turklāt tas arī palīdzēs sasniegt ANO ilgtspējīgas attīstības mērķi Nr. 14.

(5)

Savienībā 80–85 % no jūras piegružojuma (ko mēra, skaitot piegružojuma vienības pludmalēs) ir plastmasa, no kā 50 % ir vienreizlietojami plastmasas priekšmeti, bet 27 % – ar zveju saistīti priekšmeti. Starp vienreizlietojamiem plastmasas izstrādājumiem ir visdažādākās ātras aprites dienišķās preces, ko pēc tam, kad tās vienreiz izmantotas paredzētajai vajadzībai, izmet, bet pārstrādā ļoti reti, un kas bieži vien kļūst par piegružojumu. Ievērojamu daļu no tirgū laistajiem zvejas rīkiem nesavāc apstrādei. Tāpēc vienreizlietojami plastmasas izstrādājumi un plastmasu saturoši zvejas rīki ir sevišķi nopietna problēma no jūras piegružojuma viedokļa, tie smagi apdraud jūras ekosistēmas, bioloģisko daudzveidību un cilvēka veselību un kaitē tādām nodarbēm kā tūrisms, zivsaimniecība un kuģniecība.

(6)

Pienācīga atkritumu apsaimniekošana joprojām ir būtisks faktors visa piegružojuma, tostarp jūras piegružojuma, novēršanā. Pašlaik spēkā esošie Savienības tiesību akti, proti, Direktīvas 2008/98/EK, 2000/59/EK, 2000/60/EK un 2008/56/EK un Padomes Regula (EK) Nr. 1224/2009 (10) un politikas instrumenti jau paredz zināmus regulējošus pasākumus jūras piegružojuma problēmas risināšanai. Konkrētāk, uz plastmasas atkritumiem attiecas vispārējie Savienības atkritumu apsaimniekošanas pasākumi un mērķrādītāji, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 94/62/EK (11) ir noteikts izlietotā plastmasas iepakojuma pārstrādes mērķrādītājs un Eiropas stratēģijā attiecībā uz plastmasu ir izvirzīts mērķis nodrošināt, ka līdz 2030. gadam viss plastmasas iepakojums, kas laists Savienības tirgū, ir atkārtoti izmantojams vai viegli pārstrādājams. Tomēr ar minētajiem pasākumiem nav izdevies pietiekami iespaidot jūras piegružojumu, savukārt valstu pasākumi, ar ko novērš un samazina jūras piegružojumu, atšķiras gan tvēruma, gan stingrības ziņā. Turklāt daži no šiem pasākumiem, jo īpaši vienreizlietojamu plastmasas izstrādājumu tirdzniecības ierobežojumi, varētu radīt šķēršļus tirdzniecībai un kropļot konkurenci Savienībā.

(7)

Lai pūliņus koncentrētu tur, kur tie visvairāk vajadzīgi, šai direktīvai vajadzētu aptvert tikai tos vienreizlietojamos plastmasas izstrādājumus, kuri visbiežāk sastopami Savienības pludmalēs, kā arī plastmasu saturošus zvejas rīkus un izstrādājumus, kas izgatavoti no oksonoārdāmas plastmasas. Vienreizlietojami plastmasas izstrādājumi, uz kuriem attiecas šajā direktīvā paredzētie pasākumi, pēc aplēsēm veido aptuveni 86 % no visiem vienreizlietojamiem plastmasas izstrādājumiem, kas skaitīšanās konstatēti Savienības pludmalēs. Šai direktīvai nebūtu jāattiecas uz dzērienu stikla un metāla taru, jo tie nav to vienreizlietojamo plastmasas izstrādājumu vidū, kas visbiežāk sastopami Savienības pludmalēs.

(8)

Mikroplastmasa tieši neietilpst šīs direktīvas darbības jomā, tomēr tā veicina jūras piegružojumu, un Savienībai tāpēc vajadzētu pieņemt visaptverošu pieeju minētajai problēmai. Savienībai būtu jāmudina visi ražotāji stingri ierobežot mikroplastmasu savu ražojumu sastāvā.

(9)

Ievērojamu zemes un augsnes piesārņojumu var radīt lielāki plastmasas priekšmeti un no tiem radušās daļiņas vai mikroplastmasa, un šāda plastmasa var nonākt jūras vidē.

(10)

Šī direktīva ir lex specialis attiecībā uz Direktīvu 94/62/EK un 2008/98/EK. Ja starp minētajām direktīvām un šo direktīvu pastāv pretruna, šai direktīvai vajadzētu būt noteicošajai savā piemērošanas jomā. Minētais attiecas uz ierobežojumiem saistībā ar laišanu tirgū. Jo īpaši attiecībā uz patēriņa samazināšanas pasākumiem, izstrādājumam noteiktajām prasībām, marķējuma prasībām un ražotāja paplašinātu atbildību šī direktīva papildina Direktīvu 94/62/EK un 2008/98/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/40/ES (12).

(11)

Vienreizlietojamos plastmasas izstrādājumus var izgatavot no dažādām plastmasām. Parasti plastmasu definē kā polimērmateriālus, kam var būt pievienotas piedevas. Tomēr minētā definīcija aptvertu arī dažus dabiskus polimērus. Šai direktīvai nebūtu jāattiecas uz nemodificētiem dabiskiem polimēriem “ķīmiski nepārveidotas vielas” definīcijas nozīmē Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1907/2006 (13) 3. panta 40. punktā, jo tie vidē ir dabiski sastopami. Tāpēc šajā direktīvā Regulas (EK) Nr. 1907/2006 3. panta 5. punktā sniegtā polimēra definīcija būtu jāpielāgo un vajadzētu iekļaut atsevišķu definīciju. Plastmasas, kas izgatavotas no modificētiem dabiskiem polimēriem, vai plastmasas, kas izgatavotas no biobāzētām, fosilām vai sintētiskām sākvielām, nav dabiski sastopamas, tāpēc uz tām būtu jāattiecina šī direktīva. Pielāgotajai plastmasas definīcijai tādējādi vajadzētu aptvert polimērbāzētus gumijas izstrādājumus un biobāzētas un bionoārdāmas plastmasas neatkarīgi no tā, vai tos iegūst no biomasas vai tie laika gaitā varētu bioloģiski noārdīties. Šajā direktīvā nebūtu jāapskata krāsas, tintes un līmvielas, un tāpēc šie polimērmateriāli nebūtu jāietver definīcijā.

(12)

Lai varētu skaidri noteikt šīs direktīvas darbības jomu, būtu jādefinē jēdziens “vienreizlietojams plastmasas izstrādājums”. No definīcijas būtu jāizslēdz tādi plastmasas izstrādājumi, kas ir iecerēti, konstruēti un laisti tirgū kā tādi, kas savā kalpošanas laikā tiek vairākkārt pārvietoti vai apgrozīti, proti, atkārtoti uzpildīti vai atkārtoti izmantoti tādam pašam mērķim, kādam tie iecerēti. Vienreizlietojami plastmasas izstrādājumi parasti ir paredzēti lietošanai tikai vienu reizi vai īsu laiku, un pēc tam ir izmetami. Mitrajām salvetēm personiskās higiēnas un mājsaimniecības vajadzībām arī būtu jāietilpst šīs direktīvas darbības jomā, savukārt rūpnieciskajām mitrajām salvetēm nebūtu tajā jāietilpst. Lai sīkāk precizētu, vai izstrādājums šīs direktīvas nolūkos uzskatāms par vienreizlietojamu plastmasas izstrādājumu, Komisijai būtu jāizstrādā pamatnostādnes par vienreizlietojamiem plastmasas izstrādājumiem. Ņemot vērā šajā direktīvā izklāstītos kritērijus, pārtikas taras piemēri, kas šajā direktīvā uzskatāmi par vienreizlietojamiem plastmasas izstrādājumiem, ir ātro uzkodu tara vai ēdienu, sviestmaižu, vrapu (tīto sviestmaižu) un salātu kārbas ar aukstu vai karstu ēdienu, vai pārtikas tara svaigai vai pārstrādātai pārtikai, kam nav vajadzīga turpmāka sagatavošana, piemēram, augļi, dārzeņi vai deserti. Pārtikas taras piemēri, kas šajā direktīvā nav uzskatāmi par vienreizlietojamiem plastmasas izstrādājumiem, ir pārtikas tara žāvētai pārtikai vai pārtikai, ko pārdod aukstu un kam vajadzīga turpmāka sagatavošana, tara, ko pārdod vairāk nekā vienas porcijas daudzumā, vai vienas porcijas pārtikas tara, ko pārdod vairāk nekā vienas vienības daudzumā.

Dzērienu taras piemēri, kas uzskatāmi par vienreizlietojamiem plastmasas izstrādājumiem, ir dzērienu pudeles vai kompozīti dzērienu iepakojumi, ko izmanto alum, vīnam, atspirdzinošiem dzērieniem, sulām un nektāriem, šķīstošajiem dzērieniem vai pienam, bet ne dzērienu glāzes, jo tās šajā direktīvā ir atsevišķa vienreizlietojamu plastmasas izstrādājumu kategorija. Tā kā dzērienu stikla un metāla tara nav to vienreizlietojamo plastmasas izstrādājumu vidū, kas visbiežāk sastopami Savienības pludmalēs, uz tiem šai direktīvai nebūtu jāattiecas. Tomēr Komisijai šīs direktīvas pārskatīšanas kontekstā būtu cita starpā jāizvērtē no plastmasas izgatavoti korķīši un vāciņi, ko izmanto dzērienu stikla un metāla tarai.

(13)

Vienreizlietojamiem plastmasas izstrādājumiem, uz kuriem attiecas šī direktīva, būtu jāpiemēro viens vai vairāki pasākumi atkarībā no dažādiem faktoriem, piemēram, vai ir pieejamas piemērotas un ilgtspējīgākas alternatīvas, cik reāli ir mainīt patēriņa modeļus un kādā mērā uz tiem attiecas pašreizējie Savienības tiesību akti.

(14)

Dažiem vienreizlietojamiem plastmasas izstrādājumiem vēl nav viegli pieejamu, piemērotu un ilgtspējīgāku alternatīvu, un paredzams, ka šādu vienreizlietojamu plastmasas izstrādājumu patēriņš lielākoties pieaugs. Lai minēto tendenci apvērstu un veicinātu ilgtspējīgāku risinājumu meklējumus, dalībvalstīm vajadzētu uzlikt par pienākumu veikt vajadzīgos pasākumus, piemēram, nosakot valsts patēriņa samazināšanas mērķrādītājus, lai vērienīgi un ilgtspējīgi samazinātu minēto izstrādājumu patēriņu, tajā pašā laikā nekaitējot to pārtikas higiēnas, pārtikas nekaitīguma, labas higiēnas prakses, labas ražošanas prakses, patērētāju informēšanas vai pārtikas izsekojamības prasību ievērošanai, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 178/2002 (14), (EK) Nr. 852/2004 (15) un (EK) Nr. 1935/2004 (16) un citos tiesību aktos par pārtikas nekaitīgumu, higiēnu un marķēšanu. Dalībvalstīm šajos pasākumos būtu jāizvirza pēc iespējas vērienīgāki mērķi, kuriem būtu jāveicina būtiskas pieaugošā patēriņa tendenču izmaiņas pretējā virzienā un kuru rezultātā būtu jāpanāk izmērāms kvantitatīvs samazinājums. Minētajos pasākumos būtu jāņem vērā izstrādājumu radītā ietekme visā to aprites ciklā, tostarp, kad tie atrodas jūras vidē, un būtu jāievēro atkritumu apsaimniekošanas hierarhija.

Ja dalībvalstis nolemj minēto pienākumu īstenot, izmantojot tirdzniecības ierobežojumus, tām būtu jānodrošina, ka šādi ierobežojumi ir samērīgi un nediskriminējoši. Dalībvalstīm būtu jāveicina tādu izstrādājumu izmantošana, kuri ir piemēroti vairākkārtējai izmantošanai un kurus pēc tam, kad tie kļuvuši par atkritumiem, var sagatavot atkārtotai izmantošanai un pārstrādei.

(15)

Citiem vienreizlietojamiem plastmasas izstrādājumiem ir pieejamas piemērotas un ilgtspējīgākas alternatīvas, kuras arī nav dārgas. Lai samazinātu šādu vienreizlietojamu plastmasas izstrādājumu negatīvo ietekmi uz vidi, no dalībvalstīm vajadzētu prasīt, lai tās aizliedz to laišanu tirgū. Tādā veidā tiktu veicināta viegli pieejamo un ilgtspējīgāko alternatīvu izmantošana, kā arī inovatīvi risinājumi, kas vērsti uz ilgtspējīgākiem darījumdarbības modeļiem, atkārtoti izmantojamām alternatīvām un materiālu aizstāšanu. Ar šo direktīvu ieviestie tirgū laišanas ierobežojumi būtu jāattiecina arī uz izstrādājumiem, kas izgatavoti no oksonoārdāmas plastmasas, jo minētā veida plastmasa nav pienācīgi bionoārdāma un tādējādi veicina mikroplastmasas piesārņojumu vidē, nav kompostējama, negatīvi ietekmē tradicionālās plastmasas pārstrādi un nenodrošina pierādītu ieguvumu attiecībā uz vidi. Turklāt, ņemot vērā putu polistirola piegružojuma lielo izplatību jūras vidē un tā alternatīvu pieejamību, būtu jāierobežo arī no putu polistirola izgatavota vienreizlietojama pārtikas produktu un dzērienu tara un dzērienu glāzes.

(16)

Plastmasu saturoši tabakas izstrādājumu filtri ir otrajā vietā no tiem vienreizlietojamiem plastmasas priekšmetiem, kuri visbiežāk sastopami Savienības pludmalēs. Ir jāsamazina būtiskā ietekme uz vidi, ko rada tabakas izstrādājumu ar plastmasu saturošiem filtriem pēcpatēriņa atkritumi, kurus izmet tieši vidē. Gaidāms, ka inovācija un produktu izstrāde nodrošinās noturīgas alternatīvas plastmasu saturošiem filtriem, un tas ir jāpaātrina. Ar ražotāja paplašinātas atbildības shēmām, kas vērstas uz tabakas izstrādājumiem ar plastmasu saturošiem filtriem, arī būtu jāveicina tāda inovācija, kuras rezultātā tiek izstrādātas ilgtspējīgas alternatīvas plastmasu saturošiem tabakas izstrādājumu filtriem. Dalībvalstīm būtu jāveicina virkne dažādu pasākumu ar mērķi samazināt piegružojumu, ko rada tabakas izstrādājumu ar plastmasu saturošiem filtriem pēcpatēriņa atkritumi.

(17)

Dzērienu tarai lietotie korķīši un vāciņi, kas izgatavoti no plastmasas, pieder pie tiem vienreizlietojamiem plastmasas priekšmetiem, kuri visbiežāk sastopami Savienības pludmalēs. Tāpēc dzērienu taru, kas ir vienreizlietojami plastmasas izstrādājumi, vajadzētu atļaut laist tirgū tikai tad, ja tā atbilst īpašām prasībām par izstrādājuma konstrukciju, ar ko tiek ievērojami samazināta no plastmasas izgatavotu dzērienu taras korķīšu un vāciņu nonākšana apkārtējā vidē. Uz dzērienu taru, kas ir gan vienreizlietojami plastmasas izstrādājumi, gan iepakojums, minēto prasību attiecina papildus Direktīvas 94/62/EK II pielikumā noteiktajām pamatprasībām par iepakojuma sastāvu un atkārtotas lietošanas, reģenerācijas un pārstrādes iespējām.

Lai būtu vieglāk izpildīt prasību par izstrādājuma konstrukciju un lai nodrošinātu iekšējā tirgus netraucētu darbību, ir jāizstrādā saskaņotais standarts, ko pieņem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1025/2012 (17); tam būtu jāļauj pieņemt, ka tas, ka ir ievērots standarts, nozīmē, ka ir izpildītas arī minētās prasības. Tāpēc saskaņotā standarta savlaicīga izstrāde ir augstākā prioritāte, lai nodrošinātu šīs direktīvas efektīvu īstenošanu. Būtu jāatvēl pietiekams laiks gan saskaņotā standarta izstrādei, gan ražotājiem savu ražošanas ķēžu pielāgošanai tālab, lai tie varētu izpildīt prasību par izstrādājuma konstrukciju. Lai nodrošinātu plastmasas izmantošanu atbilstīgi aprites cikla principiem, ir jāveicina pārstrādātu materiālu iekļūšana tirgū. Tādēļ ir lietderīgi ieviest prasības par obligātu minimālo pārstrādātas plastmasas saturu dzērienu pudelēs.

(18)

Plastmasas izstrādājumi būtu jāražo, ņemot vērā visu to aprites ciklu. Plastmasas izstrādājumu konstruēšanā vienmēr būtu jāņem vērā attiecīgā izstrādājuma ražošanas un izmantošanas posms un izstrādājuma atkārtota izmantojamība un pārstrādājamība. Saistībā ar pārskatīšanu, ko veiks saskaņā ar Direktīvas 94/62/EK 9. panta 5. punktu, Komisijai būtu jāņem vērā dažādu iepakojuma materiālu, tostarp kompozītmateriālu, relatīvās īpašības, pamatojoties uz aprites cikla novērtējumiem, jo īpaši pievēršoties atkritumu rašanās novēršanai un konstruēšanai atbilstīgi aprites principam.

(19)

Sieviešu veselības interesēs būtu jāizvairās no bīstamu ķīmisko vielu klātbūtnes higiēniskajās paketēs, tamponos un tamponu aplikatoros. Ņemot vērā Regulā (EK) Nr. 1907/2006 paredzēto ierobežošanas procesu, ir lietderīgi, ka Komisija izvērtē turpmākus šādu vielu ierobežojumus.

(20)

Daži vienreizlietojami plastmasas izstrādājumi nonāk vidē tāpēc, ka tos nepareizi izmet kanalizācijas sistēmā vai tie tiek kā citādi nepareizi izmesti vidē. Turklāt izmešana kanalizācijas sistēmā var radīt būtisku ekonomisku kaitējumu kanalizācijas tīkliem, nosprostojot sūkņus un bloķējot caurules. Attiecībā uz minētajiem izstrādājumiem bieži vien ir ļoti maz informācijas par to sastāvā esošo materiālu raksturlielumiem vai pareizu veidu atkritumu apglabāšanai. Tāpēc uz vienreizlietojamiem plastmasas izstrādājumiem, kurus bieži vien izmet kanalizācijas sistēmā vai no kuriem atbrīvojas citā nepareizā veidā, vajadzētu attiecināt marķēšanas prasības. Marķējumam būtu jāinformē patērētāji par piemērotām atkritumu apsaimniekošanas iespējām attiecībā uz izstrādājumu vai par to, kuru atkritumu apglabāšanas veidu izstrādājumam neizmantot, ievērojot atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju, un par plastmasu klātesamību izstrādājumā, kā arī par negatīvo ietekmi uz vidi, kas izriet no piegružošanas vai cita veida nepareizas izstrādājuma izmešanas. Marķējumam vajadzētu attiecīgi būt vai nu uz izstrādājuma iepakojuma vai tieši uz paša izstrādājuma. Komisija vajadzētu būt pilnvarām noteikt saskaņotas marķējuma specifikācijas; lai nodrošinātu, ka tas ir efektīvs un viegli saprotams, Komisijai, formātu nosakot, vajadzības gadījumā būtu jānoskaidro, kā šo ierosināto marķējumu uztver reprezentatīvas patērētāju grupas. Marķēšanas prasības jau prasītas zvejas rīkiem, ievērojot Regulu (EK) Nr. 1224/2009.

(21)

Kas attiecas uz vienreizlietojamiem plastmasas izstrādājumiem, kam nav viegli pieejamu piemērotu un ilgtspējīgāku alternatīvu, dalībvalstīm saskaņā ar principu “piesārņotājs maksā” būtu jāievieš arī ražotāja paplašinātas atbildības shēmas, ar kurām segt vajadzīgās atkritumu apsaimniekošanas un piegružojuma satīrīšanas izmaksas, kā arī izmaksas par informētības vairošanas pasākumiem, kuru mērķis ir šādu piegružojumu novērst un samazināt. Minētajām izmaksām nebūtu jāpārsniedz izmaksas, kas vajadzīgas, lai minētos pakalpojumus sniegtu rentablā veidā, un attiecīgajiem dalībniekiem tās būtu jānosaka pārredzamā veidā.

(22)

Direktīva 2008/98/EK nosaka vispārīgas minimālās prasības ražotāja paplašinātas atbildības shēmām. Minētajām prasībām būtu jāattiecas arī uz ražotāja paplašinātas atbildības shēmām, kas izveidotas ar šo direktīvu, neatkarīgi no tā, vai to īstenošanas veids ir ar tiesību aktiem vai ar nolīgumiem saskaņā ar šo direktīvu. Dažu prasību relevance ir atkarīga no izstrādājuma iezīmēm. Pienācīgas apstrādes nodrošināšanas nolūkos saskaņā ar atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju dalīta savākšana nav prasīta tabakas izstrādājumiem ar plastmasu saturošiem filtriem, mitrajām salvetēm un baloniem. Tādējādi nebūtu jāparedz, ka dalīta savākšana minētajiem izstrādājumiem ir obligāta. Ar šo direktīvu būtu jānosaka vēl citas prasības attiecībā uz ražotāja paplašināto atbildību, papildus tām, kas noteiktas Direktīvā 2008/98/EK, piemēram, prasība, ka konkrētu vienreizlietojamu plastmasas izstrādājumu ražotājiem ir jāsedz ar piegružojuma satīrīšanu saistītās izmaksas. Vajadzētu būt iespējai aptvert arī tādas īpašas infrastruktūras izveides izmaksas, kas saistīta ar tabakas izstrādājumu pēcpatēriņa savākšanu, piemēram, atbilstošām atkritumu tvertnēm sabiedriskās vietās ar augstu piegružošanas tendenci. Ar piegružojuma satīrīšanu saistīto izmaksu aprēķināšanas metodikā būtu jāņem vērā samērīguma apsvērumi. Lai līdz minimumam samazinātu administratīvās izmaksas, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt finanšu iemaksas piegružojuma satīrīšanas izmaksām, nosakot pienācīgas fiksētas summas daudziem gadiem.

(23)

Tas, ka lielu procentuālo daļu no jūras piegružojuma ar plastmasu veido izmesti, tostarp pamesti un pazaudēti zvejas rīki, liecina, ka spēkā esošās juridiskās prasības, kas noteiktas Regulā (EK) Nr. 1224/2009, Direktīvā 2000/59/EK un Direktīvā 2008/98/EK, pietiekami nestimulē šādu zvejas rīku atgādāšanu krastā savākšanai un apstrādei. Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2019/883 (18) izveidotā sistēma, kas paredz netiešu maksu, nodrošina sistēmu, lai kuģiem likvidētu stimulu izgāzt savus atkritumus jūrā, un nodrošina tiesības uz atkritumu nodošanu. Tomēr šo sistēmu vajadzētu papildināt ar papildu finansiāliem stimuliem, kas rosinātu zvejniekus nogādāt par atkritumiem kļuvušus zvejas rīkus krastā un tā izvairīties no iespējama netiešās maksas paaugstinājuma. Tā kā zvejas rīku plastmasas komponentiem ir liels pārstrādes potenciāls, dalībvalstīs saskaņā ar principu “piesārņotājs maksā” būtu jāievieš ražotāja paplašināta atbildība attiecībā uz plastmasu saturošiem zvejas rīkiem un zvejas rīku komponentiem, lai tādējādi nodrošinātu par atkritumiem kļuvušu zvejas rīku dalītu vākšanu un finansētu to videi nekaitīgu apsaimniekošanu, jo īpaši pārstrādi.

(24)

Saskaņā ar ražotāju paplašinātu atbildību par plastmasu saturošiem zvejas rīkiem dalībvalstīm saskaņā ar šajā direktīvā noteiktajiem ziņošanas pienākumiem būtu jāpārrauga un jānovērtē plastmasu saturoši zvejas rīki.

(25)

Lai gan jebkāds plastmasu saturošs jūras piegružojums rada risku videi un cilvēka veselībai un būtu jāapkaro, būtu jāņem vērā arī samērīguma apsvērumi. Tāpēc paši zvejnieki un amatnieki, kas izgatavo plastmasu saturošus zvejas rīkus, nebūtu jāuzskata par ražotājiem, un viņi nebūtu jānosaka par atbildīgiem par to pienākumu izpildi, kas izriet no ražotāja paplašinātas atbildības.

(26)

Efektīvs rīks šīs direktīvas mērķu sasniegšanai var būt ekonomiski un cita veida stimuli, ar kuriem veicināt patērētāju ilgtspējīgas izvēles un patērētāju atbildīgu uzvedību.

(27)

Viens no jūras piegružojuma veidiem, kurš visbiežāk sastopams Savienības pludmalēs, ir dzērienu pudeles, kas ir vienreizlietojami plastmasas izstrādājumi. Tā iemesls ir neefektīvas dalītās vākšanas sistēmas un patērētāju nepietiekama iesaistīšanās šajās sistēmās. Ir jāveicina efektīvākas dalītās vākšanas sistēmas. Tāpēc attiecībā uz tādām dzērienu pudelēm, kas ir vienreizlietojami plastmasas izstrādājumi, būtu jānosaka minimālais dalītās vākšanas mērķrādītājs. Lai arī saskaņā ar pienākumu atkritumus savākt dalīti ir paredzēta prasība, ka atkritumi pēc to veida un īpašībām turami atsevišķi, vajadzētu būt iespējai konkrētus atkritumu veidus savākt vienkopus, ar noteikumu, ka tas netraucē veikt atkritumu kvalitatīvu pārstrādi, ievērojot atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju saskaņā ar Direktīvas 2008/98/EK 10. panta 2. punktu un 3. punkta a) apakšpunktu. Dalītās vākšanas mērķrādītāja noteikšanā būtu jābalstās uz to dzērienu vienreizlietojamo plastmasas pudeļu apjomu, kuras laistas tirgū dalībvalstī vai – alternatīvā kārtā – uz dzērienu vienreizlietojamo plastmasas pudeļu atkritumu apjomu, kas radušies dalībvalstī. Dalībvalstī radušos atkritumu apmēra aprēķināšanā būtu pienācīgi jāņem vērā visas par atkritumiem kļuvušās dzērienu vienreizlietojamās plastmasas pudeles, tostarp tās, kas kļuvušas par piegružojumu, nevis tiek izmestas, izmantojot atkritumu savākšanas sistēmas. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai sasniegt minēto minimālo mērķrādītāju, nosakot tādu dzērienu pudeļu, kas ir vienreizlietojami plastmasas izstrādājumi, dalītās vākšanas mērķrādītāju ražotāja paplašinātās atbildības shēmās, izveidojot depozīta sistēmas, vai izmantojot jebkādus citus pasākumus, ko tās uzskata par lietderīgiem. Tam būs tieša, pozitīva ietekme uz atkritumu savākšanas rādītājiem, savāktā materiāla un pārstrādātā materiāla kvalitāti, un tas pavērs izdevības pārstrādes uzņēmumiem un pārstrādātā materiāla tirgum. Tādējādi tiks veicināta Direktīvā 94/62/EK noteiktā izlietotā iepakojuma pārstrādes mērķrādītāju sasniegšana.

(28)

Nolūkā novērst piegružošanu un cita veida nepareizu atkritumu izmešanu, kas rada plastmasu saturošu jūras piegružojumu, ir svarīgi, lai vienreizlietojamu plastmasas izstrādājumu patērētāji un plastmasu saturošu zvejas rīku lietotāji būtu pienācīgi informēti par to, kādas ir pieejamās atkārtoti izmantojamās alternatīvas un atkārtotas izmantošanas sistēmas, piemērotākās pieejamās atkritumu apsaimniekošanas iespējas, un/vai par to, kā tos izmest nevajadzētu, un par piemērotas atkritumu apsaimniekošanas paraugpraksi un kāda ietekme uz vidi ir nepareizai atkritumu izmešanai, kā arī par konkrētu vienreizlietojamu plastmasas izstrādājumu un zvejas rīku plastmasas saturu un par to, kā nepareizi izmesti atkritumi ietekmē kanalizācijas tīklu. Tāpēc dalībvalstīm būtu jāīsteno informētības vairošanas pasākumi, kas nodrošina, ka minētajiem patērētājiem un lietotājiem tiek sniegta šāda informācija. Informācijai nebūtu jāsatur nekāda reklāma, kas veicinātu vienreizlietojamu plastmasas izstrādājumu izmantošanu. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izvēlēties tos pasākumus, kas ir vispiemērotākie atkarībā no izstrādājuma rakstura vai izmantojuma. Informētības vairošanas pasākumu izmaksas būtu jāsedz vienreizlietojamu plastmasas izstrādājumu un plastmasu saturošu zvejas rīku ražotājiem saskaņā ar savu ražotāja paplašināto atbildību.

(29)

Šīs direktīvas mērķis ir aizsargāt vidi un cilvēka veselību. Tiesa jau daudzkārt norādījusi – principā liegt attiecīgajām personām iespēju atsaukties uz direktīvā uzliktajiem pienākumiem būtu nesaderīgi ar saistošo raksturu, kāds direktīvai ir piešķirts ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 288. panta trešo daļu. Minētais apsvērums jo īpaši ir piemērojams tādai direktīvai, kuras mērķis ir novērst un samazināt konkrētu plastmasas izstrādājumu ietekmi uz ūdens vidi.

(30)

Ir svarīgi pārraudzīt jūras piegružojuma līmeņus Savienībā, lai izvērtētu šīs direktīvas īstenošanu. Saskaņā ar Direktīvu 2008/56/EK dalībvalstīm ir pienākums regulāri pārraudzīt jūras piegružojuma īpašības un daudzumu, tostarp jūras piegružošanu ar plastmasu. Minētos pārraudzības datus arī jāpaziņo Komisijai.

(31)

Dalībvalstīm būtu jāpieņem noteikumi par sankcijām, kas ir piemērojamas par valsts noteikumu, kas pieņemti, pamatojoties uz šo direktīvu, pārkāpumiem, un būtu jāveic visi pasākumi, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to īstenošana. Paredzētajām sankcijām vajadzētu būt iedarbīgām, samērīgām un atturošām.

(32)

Saskaņā ar 22. punktu 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (19) Komisijai šī direktīva būtu jānovērtē. Novērtējuma pamatā būtu jāliek šīs direktīvas īstenošanas laikā gūtā pieredze un savāktie dati un saskaņā ar Direktīvu 2008/56/EK un 2008/98/EK savāktie dati. Balstoties uz izvērtējumu, vajadzētu varēt noskaidrot, vai ir vajadzīgi vēl citi pasākumi, tostarp Savienības mēroga samazināšanas mērķrādītāju noteikšana 2030. gadam un pēc tam, un vai, ņemot vērā datus no jūras piegružojuma pārraudzīšanas Savienībā, ir jāpārskata pielikums, kurā uzskaitīti vienreizlietojami plastmasas izstrādājumi, un tas, vai šīs direktīvas piemērošanas jomu var paplašināt, ietverot citus vienreizlietojamus plastmasas izstrādājumus.

(33)

Lai nodrošinātu vienotus nosacījumus šīs direktīvas īstenošanai, īstenošanas pilnvaras būtu jāpiešķir Komisijai attiecībā uz metodiku, kā aprēķināt un verificēt tādu vienreizlietojamu plastmasas izstrādājumu gada patēriņu, kuriem ir noteikti patēriņa samazināšanas mērķrādītāji; noteikumiem, kā aprēķināt un verificēt to, vai ir sasniegti mērķrādītāji par dzērienu vienreizlietojamās plastmasas pudeļu minimālo pārstrādāto materiālu; konkrētiem vienreizlietojamiem plastmasas izstrādājumiem piestiprināmā marķējuma specifikācijām; metodiku, kā aprēķināt un verificēt tādu vienreizlietojamu plastmasas izstrādājumu savākšanas mērķrādītājus, kuriem noteikti dalītas savākšanas mērķrādītāji; un to, kādā formātā jāziņo dati un informācija par šīs direktīvas īstenošanu. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (20).

(34)

Ir atbilstīgi ļaut dalībvalstīm izvēlēties dažus šīs direktīvas noteikumus īstenot, izmantojot kompetento iestāžu un attiecīgo ekonomikas nozaru nolīgumus ar noteikumu, ka ievērotas konkrētas prasības.

(35)

Piegružošanas apkarošana kopīgiem spēkiem jāveic kompetentajām iestādēm, ražotājiem un patērētājiem. Publiskā sektora iestādēm, tostarp Savienības iestādēm, vajadzētu rādīt piemēru,

(36)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus – proti, novērst un samazināt konkrētu vienreizlietojamu plastmasas izstrādājumu, izstrādājumiem, kas izgatavoti no oksonoārdāmas plastmasas, un plastmasu saturošu zvejas rīku ietekmi uz vidi un cilvēka veselību, un veicināt pāreju uz aprites ekonomiku, tostarp attīstīt inovatīvus un ilgtspējīgus darījumdarbības modeļus, izstrādājumus un materiālus, tādējādi sekmējot arī iekšējā tirgus efektīvu darbību –, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet tās mēroga un iedarbības dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai,