Anatols Līvens (virsnieks): Atšķirības starp versijām

Anatols Līvens; Anatol Lieven
Personīgā informācija
Dzimis	1873. gada 16. novembrī ; Sanktpēterburga, Krievijas impērija
Miris	1937. gada 3. aprīlī (63 gadi); Ķemeri Latvija
Tautība	vācbaltietis
Vecāki	Pauls Hermans Līvens (1821-1881); Natālija fon der Pālena (1842-1920)
Brāļi	Pauls Ivans (1875-1963)
Māsas	Marija (1877-1907); Aleksandra (1879-1974); Sofija (1880-1964)
Dzīvesbiedre	Serafina Soltikova (1875-1898); Elizabete fon Firksa (1873-1941)
Bērni	Serafina (1898-1967); Dina Antuanete (1903-1982); Pauls Hermans (1905-1965); Karls Johans Kristofs (1911-1996)
Militārais dienests
Dienesta pakāpe	Pulkvedis
Dienesta laiks	1896. — 1908., 1914. — 1917., 1919.
Valsts
Struktūra	sauszemes bruņotie spēki
Kaujas darbība	Pirmais pasaules karš, Latvijas Brīvības cīņas, Krievijas pilsoņu karš

Pārlūkot vēsturi

← Vecāka versija Jaunāka versija →

Dzēstais saturs Pievienotais saturs

VizuālaisVikiteksts

Vienā rindā

Versija, kas saglabāta 2015. gada 16. novembris, plkst. 18.11

Anatols Leonīds Līvens (vācu: Anatol Leonid von Lieven, 1873. gada 16. novembris — 1937. gada 3. aprīlis) bija Mežotnes muižnieks, kņazs, Krievijas impērijas virsnieks, Latvijas Brīvības cīņu dalībnieks.

Dzīvesgājums

Dzimis 1873. gada 16. novembrī Sanktpēterburgā, cēlies no senas vācbaltiešu dzimtas Līveniem. Pēc ģimnāzijas beigšanas studēja Pēterburgas universitātes Juridiskajā fakultātē, paralēli kā eksterns nolika eksāmenus Nikolaja kavalērijas skolā (Николаевское кавалерийское училище) un ieguva podporučika (leitnanta) pakāpi.

No 1896. līdz 1908. gadam Līvens bija virsnieks Kavalērijas gvardes pulkā, pēc tam atvaļinājās un dzīvoja savā muižā. Pēc Pirmā Pasaules kara sākuma atgriezās savā Kavalērijas gvardes pulkā, 1917. gadā ieguva rotmistra (kavalērijas kapteiņa) pakāpi.

1919. gada janvārī rotmistrs Līvens no 60 bijušajiem Krievijas impērijas armijas virsniekiem izveidoja Liepājas brīvprātīgo strēlnieku vienību (Либавский добровольческий стрелковый отряд) jeb Līvena nodaļu, kas piedalījās Latvijas Brīvības cīņās pret lieliniekiem. Vienībai drīzumā pievienojās viena Baltijas landesvēra rota un kapteiņa Didorova rota, tajā dienēja arī latvieši, piemēram, Artūrs Silgailis. Aprīļa puča laikā Līvens atteicās piedalīties militārajā direktorātā, ko plānoja veidot Baltiešu-vācu Nacionālā komiteja un sadarboties ar Andrieva Niedras valdību. Līvena vienība Baltijas landesvēra sastāvā piedalījās kaujās pie Ventspils un Jelgavas un Rīgas ieņemšanas operācijā. 1919. gada 24. maijā Līvens tika smagi ievainots kaujā pie Ropažiem ar atkāpjošos LSPR armiju un nodeva komandiera funkcijas kapteinim Didorovam. Pēc ievainojuma visu mūžu pārvietojās ar kruķa palīdzību.

1919. gada 6. jūnijā Līvena vienība tika pārveidota par krievu brīvprātīgo korpusu, kurā bija ap 4000 karavīru. Līvens aizliedza savai karaspēka vienībai piedalīties Cēsu kaujās pret Igaunijas armiju un Ziemeļlatvijas brigādi. Pēc Strazdumuižas pamiera noslēgšanas Līvens īsu laiku no 2. jūlija bija jaunizveidotās Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas komandieris, kurā viņa korpusam pievienojās vēl divas krievu brīvprātīgo vienības - "Kavalērijas ģenerāļa grāfa Kellera vārdā nosauktā partizānu vienība" Pāvela Bermonta-Avalova vadībā un pulkveža Virgoļiča brigāde.

1919. gada 9. jūlijā kņaza Līvena daļas saņēma ģenerāļa Judeņiča pavēli doties uz Narvas fronti, lai pievienotos Ziemeļrietumu armijas plānotajam karagājienam uz Petrogradu. Bermonta-Avalova un Virgoļiča komandētās daļas Jelgavā un Šauļos atteicās doties prom no Latvijas, izstājās no Līvena korpusa un nodibināja "Kavalērijas ģenerāļa grāfa Kellera vārdā nosaukto Rietumu brīvprātīgo korpusu". Savukārt Līvena komandētā 5. kājnieku divīzija līdz 1919. gada decembrim cīnījās Judeņiča Ziemeļrietumu armijā pie Petrogradas.

Pēc Latvijas brīvības cīņu beigām Anatols Līvens kļuva par Latvijas pilsoni un aktīvu krievu emigrantu organizācijas "Krievu Taisnības brālība" (Братство Русской Правды) locekli un kā Latvijas nodaļas delegāts 1921. gadā piedalījās krievu monarhistu kongresā Reihenhallē Vācijā. Vēlāk kļuva par Mazmežotnes ķieģeļu fabrikas īpašnieku un 1931. gadā vadīja kara veterānu savstarpējās palīdzības biedrību.

Miris 1937. gada 3. aprīlī Ķemeros. Apbedīts Mežotnes baznīcas kapos.

Viņa brāļa mazdēls Anatols Līvens (Peter Paul Anatol Lieven, 1960) ir pazīstams britu žurnālists un politologs.^[1]

Atsauces

↑ Līvenu dzimtas ģenealoģija

Ārējās saites

Līvens, Anatols Leonīds fon (Latvju enciklopēdija 1962-1982. 2.sējums, 541.lpp.)
A. Līvena biogrāfija (krieviski no hrono.ru)

[1] Līvenu dzimtas ģenealoģija

[1]

@@ 50. rindiņa: / 50. rindiņa: @@
 No [[1896]]. līdz [[1908]]. gadam Līvens bija virsnieks Kavalērijas gvardes pulkā, pēc tam atvaļinājās un dzīvoja savā muižā. Pēc [[Pirmais pasaules karš|Pirmā Pasaules kara]] sākuma atgriezās savā Kavalērijas gvardes pulkā, 1917. gadā ieguva [[Rotmistrs|rotmistra]] (kavalērijas kapteiņa) pakāpi.
-[[1919]]. gada janvārī rotmistrs Līvens no 60 bijušajiem Krievijas impērijas armijas virsniekiem izveidoja Liepājas brīvprātīgo strēlnieku vienību (''Либавский добровольческий стрелковый отряд'') jeb Līvena nodaļu, kas piedalījās [[Latvijas Brīvības cīņas|Latvijas Brīvības cīņās]] pret lieliniekiem. Vienībai drīzumā pievienojās viena Baltijas landesvēra rota un kapteiņa Didorova rota, tajā dienēja arī latvieši, piemēram, [[Artūrs Silgailis]].
+[[1919]]. gada janvārī rotmistrs Līvens no 60 bijušajiem Krievijas impērijas armijas virsniekiem izveidoja Liepājas brīvprātīgo strēlnieku vienību (''Либавский добровольческий стрелковый отряд'') jeb Līvena nodaļu, kas piedalījās [[Latvijas Brīvības cīņas|Latvijas Brīvības cīņās]] pret lieliniekiem. Vienībai drīzumā pievienojās viena [[Baltijas landesvērs|Baltijas landesvēra]] rota un kapteiņa Didorova rota, tajā dienēja arī latvieši, piemēram, [[Artūrs Silgailis]]. [[Aprīļa pučs|Aprīļa puča]] laikā Līvens atteicās piedalīties militārajā direktorātā, ko plānoja veidot [[Baltiešu-vācu Nacionālā komiteja]] un sadarboties ar [[Andrievs Niedra|Andrieva Niedras]] valdību.
-[[Aprīļa pučs|Aprīļa puča]] laikā Līvens atteicās piedalīties militārajā direktorātā, ko plānoja veidot [[Baltiešu-vācu Nacionālā komiteja]] un sadarboties ar A.Niedras valdību.
 Līvena vienība [[Baltijas landesvērs|Baltijas landesvēra]] sastāvā piedalījās kaujās pie Ventspils un Jelgavas un Rīgas ieņemšanas operācijā. 1919. gada 24. maijā Līvens tika smagi ievainots kaujā pie [[Ropaži]]em ar atkāpjošos [[LSPR]] armiju un nodeva komandiera funkcijas kapteinim Didorovam. Pēc ievainojuma visu mūžu pārvietojās ar kruķa palīdzību.
-. gada 6. jūnijā Līvena vienība tika pārveidota par krievu brīvprātīgo korpusu, kurā bija ap 4000 karavīru. Līvens aizliedza savai karaspēka vienībai piedalīties [[Cēsu kaujas|Cēsu kaujās]] pret Igaunijas armiju un Ziemeļlatvijas brigādi. Pēc [[Strazdumuižas pamiers|Strazdumuižas pamiera]] noslēgšanas Līvens īsu laiku no 2. jūlija bija jaunizveidotās [[Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija]]s komandieris, kurā viņa korpusam pievienojās vēl divas krievu brīvprātīgo vienības - "Kavalērijas ģenerāļa grāfa Kellera vārdā nosauktā partizānu vienība" Pāvela Bermonta-Avalova vadībā un pulkveža Virgoļiča brigāde.
+. gada 6. jūnijā Līvena vienība tika pārveidota par krievu brīvprātīgo korpusu, kurā bija ap 4000 karavīru. Līvens aizliedza savai karaspēka vienībai piedalīties [[Cēsu kaujas|Cēsu kaujās]] pret Igaunijas armiju un [[Ziemeļlatvijas brigāde|Ziemeļlatvijas brigādi]]. Pēc [[Strazdumuižas pamiers|Strazdumuižas pamiera]] noslēgšanas Līvens īsu laiku no 2. jūlija bija jaunizveidotās [[Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija]]s komandieris, kurā viņa korpusam pievienojās vēl divas krievu brīvprātīgo vienības - "Kavalērijas ģenerāļa grāfa Kellera vārdā nosauktā partizānu vienība" [[Pāvels Bermonts-Avalovs|Pāvela Bermonta-Avalova]] vadībā un pulkveža Virgoļiča brigāde.
-. gada 9. jūlijā kņaza Līvena daļas saņēma ģenerāļa Judeņiča pavēli doties uz [[Narva]]s fronti, lai pievienotos Ziemeļrietumu armijas plānotajam karagājienam uz Petrogradu. Bermonta-Avalova un Virgoļiča komandētās daļas Jelgavā un Šauļos atteicās doties prom no Latvijas, izstājās no Līvena korpusa un nodibināja "Kavalērijas ģenerāļa grāfa Kellera vārdā nosaukto Rietumu brīvprātīgo korpusu". Savukārt Līvena komandētā 5. kājnieku divīzija līdz 1919. gada decembrim cīnījās Judeņiča Ziemeļrietumu armijā pie Petrogradas.
+. gada 9. jūlijā kņaza Līvena daļas saņēma ģenerāļa [[Nikolajs Judeņičs|Judeņiča]] pavēli doties uz [[Narva]]s fronti, lai pievienotos Ziemeļrietumu armijas plānotajam karagājienam uz Petrogradu. Bermonta-Avalova un Virgoļiča komandētās daļas Jelgavā un Šauļos atteicās doties prom no Latvijas, izstājās no Līvena korpusa un nodibināja "Kavalērijas ģenerāļa grāfa Kellera vārdā nosaukto Rietumu brīvprātīgo korpusu". Savukārt Līvena komandētā 5. kājnieku divīzija līdz 1919. gada decembrim cīnījās Judeņiča Ziemeļrietumu armijā pie Petrogradas.
+Pēc Latvijas brīvības cīņu beigām Anatols Līvens kļuva par Latvijas pilsoni un aktīvu krievu emigrantu organizācijas "Krievu Taisnības brālība" (''Братство Русской Правды'') locekli un kā Latvijas nodaļas delegāts 1921. gadā piedalījās krievu monarhistu kongresā Reihenhallē Vācijā. Vēlāk kļuva par Mazmežotnes ķieģeļu fabrikas īpašnieku un 1931. gadā vadīja kara veterānu savstarpējās palīdzības biedrību.
-Pēc Latvijas brīvības cīņu beigām kļuva par Latvijas pilsoni un aktīvu krievu emigrantu organizācijas "Krievu Taisnības brālība" (''Братство Русской Правды'') locekli un kā Latvijas nodaļas delegāts 1921. gadā piedalījās krievu monarhistu kongresā Reihenhallē Vācijā. Vēlāk kļuva par Mazmežotnes ķieģeļu fabrikas īpašnieku un 1931. gadā vadīja kara veterānu savstarpējās palīdzības biedrību.
 Miris 1937. gada 3. aprīlī [[Ķemeri|Ķemeros]]. Apbedīts [[Mežotne]]s baznīcas kapos.