Pāriet uz saturu

Āpsis

Vikipēdijas lapa
Āpsis
Meles meles
Āpsis
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPlēsēji (Carnivora)
DzimtaCaunu dzimta (Mustelidae)
ApakšdzimtaEirāzijas āpšu apakšdzimta (Melinae)
ĢintsEirāzijas āpši (Meles)
SugaĀpsis (Meles meles)
Āpsis Vikikrātuvē

Āpsis (latīņu: Meles meles) jeb Eiropas āpsis, jeb Eirāzijas āpsis ir caunu dzimtas (Mustelidae) Eirāzijas āpšu ģints (Meles) plēsējs.

Vēl nesenā pagātnē Eirāzijas āpšu ģintī bija tikai viena suga - Eiropas āpsis jeb Eirāzijas āpsis (Meles meles). Tomēr DNS pētījumi ir ieviesuši izmaiņas āpšu klasifikācijā. Divas Eiropas āpša pasugas ir kļuvušas par sugām: Āzijas āpsis (Meles leucurus) un Japānas āpsis (Meles anakuma).[1] Daudzos informācijas avotos tās joprojām tiek sauktas par Eirāzijas āpša pasugām: Meles meles leucurus un Meles meles anakuma.

Līdz ar sugas sadalīšanos trīs sugās, ir sadalījusies to apdzīvotā teritorija. Robeža starp Eiropas āpsi un Āzijas āpsi ir Volgas upe. Uz rietumiem no Volgas dzīvo Eiropas āpsis (Meles meles), bet uz austrumiem Āzijas āpsis (Meles leucurus).[1] Eiropas āpsis dzīvo gandrīz visā Eiropas teritorijā, izņemot Īslandi, Korsiku, Sardīniju, Sicīliju un Kipru[2]. Āpsis sastopams visā Latvijā. Dzīvo mežu sausākās vietās, pašraktās alās.

Izskats

Āpša pēdu nospiedums

Āpša ķermenis ir masīvs, drukns, priekšdaļa sašaurināta. Galvas kopējā forma saplacināta, bet slaida, kuras purna daļa ir relatīvi gara. Kājas īsas, ar platām pēdām, katrai pēdai ir 5 pirksti.[3] Ausis nelielas, apaļas, acis mazas, novietotas ieslīpi[4]. Tā ķermeņa garums ir 70 cm, astes garums 20 cm, svars apmēram 10 kg, lai gan āpša svars ir ļoti mainīgs. Āpsis ne visur mēdz gulēt ziemas miegu, lai gan teritorijās ar aukstām ziemām tas dodas ziemas snaudā, seklā miegā, pamostoties no niecīgiem trokšņiem, kā arī, ja gaisa temperatūra ir plus grādos[4]. Rudenī āpsis uzaudzē tauku slāni, kas ļauj tam pārciest ziemu. Ir datēts āpša svara rekords Krievijā: rudens pusē tā svars bija 42 kg. Āpša kažoks izskatās pelēks, bet tā mats ir divkrāsainas, apakšējā daļa ir melna, bet augšējā pelēka. Tā seja ir balta ar divām kontrastainām melnām svītrām, ausis melnas ar baltiem ausu galiem. Kājas, pavēdere un pakakle āpsim ir melnas.

Āpsis ir pēdminis, ejot tas atbalstās uz visas pēdas. Pārvietojas lēni, galvenokārt soļiem, reti rikšiem vai īsiem lēcieniem. Pirksti gareni, priekškājām ar nedaudz ieliektiem, gariem, samērā platiem, nagiem, kas vienmēr atstāj skaidri saskatāmus iespiedumus pēdu priekšgalā. Priekškāju atstātie pēdu nospiedumi ir 5 - 6 cm gari un 5-5,5 cm plati; pakaļkāju atstātie ieminumi 7 cm gari un 4,5-5 cm plati[4].

Ieradumi

Āpsis naktī

Āpsis ir nakts dzīvnieks. Tam ir labi attīstīta oža. Toties dzirde ir mazattīstīta, un arī redze ir vāja, priekšmetus tas pilnvērtīgi spēj izšķirt tikai dažu desmit soļu attālumā[4]. Āpši dzīvo alās, kuras netiek slēptas. Alas tiek raktas sausos mežos, mežmalās, sausos uzkalniņos. Ala ir sarežģīta alu sistēma ar daudzām ieejām. Visas alu ieejas pa ārpusi savieno iemītas takas, kas dažādos virzienos stiepjas no mājvietas uz barošanās un dzeršanas vietām. Reizēm vienu alu sistēmu apdzīvo vairākas āpšu ģimenes[4].

Āpsis ir ļoti tīrīgs, tas netālu no savām mājām īpaši izvēlētā laukumiņā izkārpa vairākas atejas bedrītes. Līdzko kāda no tām ir pilna, aizkārpa to ar zemi. Kad izmantots viss laukumiņš, āpsis izraugās un sagatavo lietošanai citu. Vecās atejas vietas parasti apaug ar avenājiem, jo āpšiem garšo avenes un mēsli bagātīgi satur aveņu sēklas. Kupli, lekni avenāji, kas redzami it kā nepiemērotās vietās, norāda, ka tuvumā mīt vai nesen mituši āpši[4].

Riesta laiks āpšiem ir pavasarī vai vasarā. Mātītes spēj atlikt grūtniecību, lai arī olšūna ir apaugļota, tā neattīstās līdz brīdim, kad attīstībai ir piemēroti apstākļi, zinātniski to sauc par latento periodu. Embrijs attīstās 7 - 8 nedēļas. Mazuļi skaitā 2 - 6 parasti dzimst pavasarī. Āpši dzīvo līdz 15 gadiem savvaļā, nebrīvē līdz 19 gadiem. Visaugstākā mirstība āpšiem ir pirmajos gados.

Dabiskie ienaidnieki āpšiem ir vilki, lūši un suņi, medniekiem nez kāpēc āpsis nešķiet pievilcīgs medījums. Cilvēki izmanto gan tā ādu, taukus un gaļu, tomēr par vērtīgāko ieguvumu tiek uzskatīti āpša tauki, kurus lieto tautas medicīnā[5]. Āpši, lai arī izskatās tūļīgi, ir spēcīgi, asiem zobiem, un nereti gadās, ka tuvcīņā ar suni, pēdējais tiek pamatīgi savainots. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ mednieki negrib iet uz āpšu alām un riskēt ar suņu veselību un pat dzīvību[5].

Barība

Āpsis pie alas ieejas

Lai gan āpsis ir plēsēju kārtas dzīvnieks, tas ir visēdājs. Āpši barības meklējumos reti kad aiziet tālāk par kilometru no savas mītnes[5]. Barību āpsis meklē dažādās vietās, lielākoties zemsedzē un augsnē. Meklējot barību zemsedzē, tas izkasa raksturīgas, nelielas, koniskas bedrītes[4]. Tas pamatā ēd kukaiņus, sliekas, vaboles, gliemežus, mazus zīdītājus, rāpuļus, abiniekus, olas, putnēnus, ogas, saknes, gumus, riekstus, augļus, sēnes un dažādus citus augus, kā arī tie izrok lapseņu, kameņu, bišu ligzdas un skudru pūžņus, meklējot to olas un kāpurus. Āpsim ļoti garšo medus.

Āpsis meklē irdenu zemi, tam nepatīk mālainas augsnes, kuras ir grūti pārrakt pat āpsim ar tā spēcīgajiem nagiem. Āpsis pārmeklē augsnes virskārtu 5 - 20 centimetru dziļumā, kā arī vecus celmus, izkaltušus praulus un žagaru kaudzes, tādējādi iznīcinot augsnē dzīvojošos kaitēkļus[4].

Sistemātika

Āpsim ir 4 pasugas:[6]

Līdz ar DNS pētījumiem ir ne tikai izdalītas 2 jaunas sugas, bet kādreizējo 15 pasugu vietā ir palikušas 4 pasugas.[6] Toties Mandžūrijas āpsis no Meles meles amurensis ir kļuvis par Meles leucurus amurensis, jo no Eirāzijas āpša pasugas tas ir kļuvis par jaunās sugas Āzijas āpša (Meles leucurus) pasugu.[6]

Atsauces

Ārējās saites