Pāriet uz saturu

Indonēzijas kalnu zebiekste

Vikipēdijas lapa
Indonēzijas kalnu zebiekste
Mustela lutreolina
(Robinson & Thomas, 1917)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPlēsēji (Carnivora)
DzimtaSermuļu dzimta (Mustelidae)
ApakšdzimtaSermuļu apakšdzimta (Mustelinae)
ĢintsSermuļi (Mustela)
SugaIndonēzijas kalnu zebiekste (Mustela lutreolina)
Izplatība
Indonēzijas kalnu zebiekste Vikikrātuvē

Indonēzijas kalnu zebiekste (Mustela lutreolina) ir neliels sermuļu dzimtas (Mustelidae) plēsējs. Tās tuvākā radiniece ir Sibīrijas kolonoks (Mustela sibirica). Senākos aprakstos par šo sugu tā tiek klasificēta kā Sibīrijas kolonoka pasuga (Mustela sibirica lutreolina).[1]

Indonēzijas kalnu zebiekste ir endēmiska Indonēzijas suga, kas dzīvo Sumatras un Javas salas kalnos 1000—2200 metrus virs jūras līmeņa, lai gan reizēm to var sastapt līdz 3000 metriem virs jūras līmeņa.[1] Indonēzijas kalnu zebiekstes izplatības karti var apskatīt šeit[novecojusi saite]. Zebiekste ir tropisko lietus mežu iemītniece. Sugas izdzīvošana ir apdraudēta, jo to ne tikai medī dēļ tās kažokādas, bet, izcērtot lietus mežus, zebiekste zaudē savu dzīves telpu.

Izskats un īpašības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Indonēzijas kalnu zebiekstes ķermenis kā visām zebiekstēm ir slaids un garš, tas bez astes ir apmēram 30—32 cm, astes garums 13,5—17 cm, vidējais svars ir 295—340 g. Zebiekstes kažoks ir spožā, sarkanbrūnā krāsā.[2] Atšķirībā no citām zebiekstēm Indonēzijas kalnu zebiekstei nav kontrastainu krāsu matojuma, tomēr pavēdere un pakakle ir gaišāka par muguru, tā ir saulainā, dzeltenbrūnā krāsā. Pazode un apakšžoklis ir balts. Galvas forma saplacināta, seja trīstūrveida. Ausis mazas, noapaļotas, acis apaļas un salīdzinoši lielas.

Uzvedība un barība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Indonēzijas zebiekste ir spēcīga, enerģiska, ļoti ātra, tā labi peld un kāpj kokos. Zem astes tai ir smakas sekrēta dziedzeri, un izbiedēta tā cenšas aizbaidīt ienaidnieku gan ar smaku, gan skaļu, griezīgu kliegšanu.[2] Migu zebiekste iekārto koku dobumos, zem akmeņiem, vai ieņem grauzēju alas.[3]

Tā kā ķermenis ir slaids un lokans, zebiekste bez grūtībām ielien grauzēju alās un medī tos zem zemes. Kā visas zebiekstes arī Indonēzijas kalnu zebiekste uzbrūk daudz lielākam medījumam par sevi pašu. Tā medī ne tikai grauzējus, bet arī putnus, vardes, izēd no ligzdām olas. Ja barības ir daudz, zebiekste to noglabā krātuvēs. Reizēm, kad barības resursi ir nabadzīgi, tiek novērota masveidīga zebiekstu migrācija, meklējot barību. Toties sezonā, kad barības ir daudz, zebiekste var nogalināt, upuri neapēdot, bet tikai izsūcot tā asinis un izēdot smadzenes.[2]

Zebiekstes ir vientuļnieces un necieš sava dzimuma pārstāvjus. Dzimumbriedumu Indonēzijas kalnu zebiekstes sasniedz gada vecumā. Riesta laikā pavasarī starp tēviņiem norisinās nežēlīgas un mežonīgas cīņas par mātītes uzmanību. Mazuļi dzimst laikā no aprīļa līdz jūnijam. Grūsnības periods ilgst 30 dienas, un piedzimst 2—12 mazuļi. Tie ir akli, nevarīgi un bez matojuma. Pēc mēneša atveras to acis. Māte tos zīda ar pienu 2 mēnešus, drīz pēc tam tie uzsāk patstāvīgu dzīvi. Indonēzijas kalnu zebiekste savvaļā dzīvo 7—10 gadus.[2]

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]